Latvijas AA Kalpošanas konferencei 2009. gada decembrī

 

Atskaite par dalību

 

XV Eiropas AA Kalpošanas sanāksmē 2009. gada oktobrī

Mani sauc Raimonds. Esmu visai Sadraudzībai un Latvijas AA dienestam pateicīgs alkoholiķis, par to, ka šogad varēju būt viens no diviem delegātiem, kuriem uzticēts pārstāvēt Latviju Eiropas AA Kalpošanas sanāksmē.

Sanāksmes mērķis

Vispirms par to, kas ir šī sanāksme. Tās vadlīnijās teikts, ka Sanāksmes galvenais mērķis ir tāds pats kā visām citām AA aktivitātēm – rūpēties par to, lai AA vēstījums nonāktu līdz alkoholiķim, kurš joprojām cieš, lai kur viņš vai viņa atrodas un kurā valodā runā. Tas ir veids, kā AA grupas apziņa var izpausties visā Eiropā. Sanāksmē delegāti no visām Eiropas malām dalās pieredzē, spēkā un cerībās, lai labāk izprastu, kā efektīvāk sasniegt minēto mērķi. Cita starpā šī pieredze palīdz mums veidot efektīvāku kalpošanas struktūru.

Reizi divos gados

Šāda sanāksme Frankfurtē notiek katru otro gadu kopš 1981. gada, šogad – jau 15to reizi. Tā notiek tajos gados, kad nenotiek Pasaules Kalpošanas sanāksme, kura 1978. gadā rekomendēja izveidot Eiropas sanāksmi, lai to varētu apmeklēt delegāti no valstīm, kurām nav pa spēkam nosūtīt savus delegātus uz Pasaules Kalpošanas sanāksmi.

Valstu pārstāvniecība

Šogad piedalījās 41 delegāts no 24 valstīm. Taču pārstāvētas bija 26 AA Sadraudzības struktūras, jo Šveicē un Beļģijā tās organizētas pēc kopienu principa. Proti, atsevišķi ziņojumi bija diviem delegātiem no Šveices un diviem – no Beļģijas. Katrā no tām ir atsevišķas AA Sadraudzības struktūras. Šveicē viena no tām apvieno no vāciski runājošos, bet otra – franciski un itāliski runājošos šīs valsts alkoholiķus. Savukārt Beļģijā ir flāmu valodā runājošo, kā arī franciski un vāciski runājošo AA Sadraudzības. Varētu meklēt līdzības ar situāciju Latvijā, taču apzinos, ka divās minētajās valstīs ir ne vien vairākas oficiālās valsts valodas, bet arī kopienu nošķirtība pēc ģeogrāfiskā principa.

Pirmoreiz šogad savu pārstāvi Eiropas Kalpošanas Sanāksmei bija deleģējušas četras valstis, kuras tikai nesen sākušas veidot savu AA kalpošanas struktūru (Igaunija, Grenlande, Slovākija un Rumānija). Šogad nebija atbraukuši delegāti no Čehijas, Ukrainas un Krievijas, kaut gan ziņojumi par AA attīstību šajās valstīs konferences materiālos bija atrodami.

Iepriekš biju bijis vienīgi atsevišķu valstu konferencēs – pirms daudziem gadiem Polijas Kalpošanas konferencē un strādājis daudzās līdzīgās konferencēs Latvijā. Pirmoreiz braucu uz šāda mēroga pasākumu un jāatzīstas godīgi – manā galvā galvenokārt rosījās domas par mani pašu. Tā jau nebija, ka kārtīgi neizpētīju, kāda ir Eiropas sanāksmes delegāta loma un atbildība, taču, piemēram, konferencei izvirzītajam tematam īpaši uzmanību nebiju pievērsis.

Arī kalpošanas sapulcēm nepieciešami temati

Šoreiz tas bija – “Atveseļošanās bez robežām/ierobežojumiem” (“Recovery has no borders”). Pārdomājot Frankfurtē piedzīvoto, nonācu pie atziņas, ka līdzīgi kā AA sapulcēm un pasākumiem, arī kalpošanas sanāksmēm ir svarīgi izvirzīt tematu. Nosakot to jau iepriekšējā konferencē, mēs iegūtu noteiktu virzību, kurā strādāt starplaikā starp sanāksmēm un – atvieglotu sanāksmes sagatavošanas darbu. Dienaskārtības komitejā atdevu savu balsi par to tematu, kurš tika apstiprināts 16jai Eiropas kalpošanas konferencei “Unity as our Safeguard” (brīvā tulkojumā – “Vienotība mūs sargā”)[1].

AA sapulcēs temats palīdz fokusēties uz atveseļošanos, ne tikai uz savām personiskajām sajūtām, kuras dažkārt mēdz mani vest atpakaļ vecajā domāšanā. Tas ir strupceļš, ja vēl aizvien neesmu iemācījies savas jūtas izpaust un izdzīvot, daloties ar tām. Frankfurtē konstatēju, ka šajā ziņā varu daudz mācīties no tiem, kuri kalpo mīlestībā.

Noteikts temats Kalpošanas sanāksmei palīdzētu arī organizatoriskos jautājumus skatīt atveseļošanās vai vienotības kontekstā un kādam no aspektiem pievērst pastiprinātu uzmanību. Tas nav tikai vadmotīvs, bet arī atgādinājums, ka viss, par ko lemjam, ir apskatāms domājot, kā tas varētu palīdzēt alkoholiķiem, kuri joprojām cieš.

AA stāv pāri valodas barjerai

Daudzi no tiem, kuri ir saskārušies ar tā saucamo valodas barjeru, zina, ka AA vidē tā nebūt netraucē izjust kopības sajūtu. Par to ir pārliecinājušies ne tikai tādi vīri, kā Zviedrijas delegāts Valle, kurš ir pabijis AA sapulcēs vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Anonīmajos Alkoholiķos ir cilvēki, kuri nāk no dažādām tautām un kultūrām, no dažādiem sociālajiem slāņiem. Visiem mums ir kopīga problēma – alkoholisms. Sapulcēs gaidīts ir ikviens, kurš kopā ar mums vēlas rast risinājumu savai alkohola problēmai – ir viņš to jau iepazinis tuvāk (kādā rehabilitācijas centrā vai kur citur), vai nav.

Kā savā uzrunā uzsvēra ASV un Kanādas Vispārējā kalpošanas biroja (General Service Office) pārstāvis Vorrens S., AA tagad ir pārstāvēta 180 pasaules valstīs. Lielā Grāmata “Anonīmie Alkoholiķi” ir iztulkota 60 valodās, bet citi materiāli – vairāk nekā 75ās. Nav šaubu, ka tas nevarētu būt noticis bez AA kalpošanas, lai šo dzīvinošo vēstījumu tālāk nodotu tiem, kuri cieš no aktīvā alkoholisma.

Atvēlēt vairāk laika kalpošanas sanāksmēm

Kad kādas kaimiņvalsts delegāts padzirdēja, ka mūsu Konference notiek tikai vienu dienu un iekļaujas piecās stundās ar vairākiem pārtraukumiem, viņš bija patiesi izbrīnīts: “Ko tad tik īsā laikā vispār var paveikt!?”

Ja Kalpošanas sanāksme notiek ilgāk nekā tikai vienu dienu, tajā iespējams ne vien kopīgs darbs, uzklausot ziņojumus un atskaites, lai pieņemtu lēmumus, bet arī dalīšanās pieredzē atsevišķās komitejās un darba grupās, kā arī personīgajā atveseļošanas pieredzē – tradicionālu AA sapulču formātā. Arī tiem, kuri darbojas kalpošanā, nepieciešama dalīšanās spēkā un cerībās ar citiem, kuri ir aktīvi un AA kalpo jau ilgāku laiku.

Vērodams to, kā bija organizēta šī vairāku dienu sanāksme Frankfurtē, domāju, ko no šīs pieredzes varētu izmantot, organizējot divu dienu kalpošanas konferenci Latvijā.

Domāju, ka ikvienam delegātam jādod iespēja iepazīstināt ar sevi, ko viņš pārstāv un kuro reizi apmeklē konferenci (tad pieredzējušākajiem ir iespēja pievērst papildus uzmanību tiem, kuri šeit ir pirmo reizi – kalpošanas sponsorēšanai – atbalstīt, uzmundrināt, painteresēties par iespaidiem, iesaistīt sarunā, apjautāties par pašsajūtu – tas viss šķiet mazsvarīgi, bet tomēr ir ārkārtīgi nozīmīgi piederības sajūtas stiprināšanai).

Kad jaunatnācējs AA sapulces sākumā piesakās, ikviens klātesošais uzzina, kurš šeit ir vissvarīgākais cilvēks, pie kura man pēc sapulces jāpieiet, lai iedrošinātu atnākt atkal; lai uzmundrinātu ar acu skatienu, rokasspiedienu vai apkampienu; atbildētu uz neskaidrajiem jautājumiem, un palīdzētu iejusties grupā, kā arī iesakņoties programmā.

Atšķirībā no mafiozām struktūrām, kur visu nosaka autoritāšu spēks, pie mums valda atklātība un godīgums, mums tikai jālūdz Dievam spēku teikt to, kas mums ir jāsaka un dzirdēt to, kas mums ir jādzird. Tādā gadījumā Dievs var mūs lietot, lai stiprinātu, atbalstot citu cilvēku viņa grūtībās ne vien ar savu pieredzi, bet ar visu savu spēku, enerģiju un cerībām, kas izteiktas vienkāršā formā (kā, piemēram, “tev labi sanāca tas, par ko tu tā uztraucies” vai atvadoties stiprināt ar vienkāršu “tu esi labs cilvēks”..). Dažbrīd tas var būt tikpat svarīgi kā praktiska pieredze. Man šādi uzmundrinājumi palīdzēja ātri iejusties un atraisīties atvērtam kontaktam ar ikvienu, neuztraucoties par manu angļu valodas prasmi.

Kad ir runa par lēmumu pieņemšanu, Svarīgs ir ikviens klātesošais, un lēmumu pieņēmējiem jābūt pārliecinātiem, ka visi viņu lēmumi, kuri uzticēti Dievam, kā viņš vai viņa To saprot, tiks uzņemti ar iecietību un izpratni. Manuprāt, kalpošanā ir svarīgi atraisīt ikviena uzticamā kalpotāja aktivitāti un manos spēkos ir iedvesmot viņu ar savu pozitīvo attieksmi un enerģiskumu, tikpat lielā mērā, kā ar mieru un nosvērtību.

Ziņojums par situāciju Latvijas AA

Eiropas Kalpošanas sanāksmes organizatori – Eiropas Informācijas birojs (EIB) – rūpējas par visu, izņemot delegātu nokļūšanu no savas mītnes zemes līdz sanāksmes norises vietai. Pateicoties arī Latvijas AA biroja vadītāja palīdzībai, šajā ziņā mums gandrīz ne par ko nebija jāuztraucas (savlaicīgi tika nokārtota aviobiļešu iegāde un apdrošināšana, internetā veicām iepriekšēju reģistrēšanos lidojumam).

Biroja vadītājs sniedza man palīdzību ziņojuma sagatavošanā par AA attīstību mūsu valstī (country report), kurš bija jāiesūta konferences organizētājiem divus mēnešus pirms tās sākuma, lai visu valstu pārskati pilnībā būtu pieejami ikvienam sanāksmes dalībniekam. (Ar tiem varat iepazīties Latvijas AA birojā, iepriekš piesakoties.)

Jau pirmajā sanāksmes vakarā mani gaidīja atbildīgs uzdevums, jo divu minūšu laikā bija jāiepazīstina ar to, kas jauns noticis Latvijas AA divu gadu laikā kopš iepriekšējās sanāksmes – tātad viens gads vienā minūtē…

Pateicoties otra mūsu delegāta Monvīda vairākkārtējiem uzmundrinājumiem, jutos droši un uzstājoties uzsvēru, ka pēc 20 gadu attīstības pērn pirmoreiz bijām pārstāvēti Pasaules Kalpošanas sanāksmē Ņujorkā. Turklāt arī pirmoreiz paši sākām apmaksāt literatūras iegādi (un ne vien latviski, bet arī krieviski). Akcentēju, ka šogad līdz ar “Bila V. rakstiem” esam kļuvuši pašfinansējoši, paši saviem spēkiem uzsākot literatūras izdošanu Latvijā. Turpat desmit tulkojumi pašlaik ir tuvu pabeigšanai, lai varētu saņemt atļauju to izdošanai.

Man šķita svarīgi atzīt, ka latviski nav veikts Divpadsmit Koncepciju[2] paplašinātā izklāsta tulkojums un, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir grūtības kalpošanas darbā. Atzinu, ka mums pietrūkst cilvēku, kuri būtu ieinteresēti iesaistīties kalpošanā.

Pateicies par mums sniegto palīdzību no citu valstu sadraudzībām, atzīmēju, ka esam arī paši dalījušies kalpošanas struktūru izveides pieredzē ar Igaunijas AA. Vēlāk gan neiebildu, kad tas netika pieminēts Komitejas ziņojumā Par sadarbību ar citām valstīm, kur nekas nebija teikts arī par to, ko dzirdēju no igauņu delegāta, ka Lietuvas AA kalpošanas sponsorēšanas ietvaros viņiem sniegusi palīdzību ne vien ar pieredzi un tulkošanas organizēšanā, bet arī finansiālu atbalstu apmēram 1000 latu apmērā, ja nemaldos.

Šī pieredze man ļāva vēlreiz izjust to, cik ļoti kalpošanā nepieciešama Augstākā Spēka palīdzība, lai spētu lēnprātīgi rīkoties saskaņā ar Sadraudzības principiem, ieklausoties ne vien pašam savā sirdsapziņā, bet arī – vienmēr, kad tas nepieciešams – paļaujoties uz to, kā “Viņš var izpausties mūsu grupas apziņā”.

Latvija Eiropas sanāksmē ir pārstāvēta jau kopš 2003. gada un šī bija mūsu ceturtā reize, kopš apmeklējam Frankfurti. Man vēl ir grūti novērtēt to, cik daudz vērtīgas citvalstu pieredzes esmu atvedis. Pašlaik man šķiet, ka tās pietiks vismaz līdz nākamajai sanāksmei. Ceru, ka Latvijas AA grupas izmantos šo pieredzi un arī manus kontaktus ar citām valstīm, ko esmu ieguvis Frankfurtē.

Kad padalījos, ka šogad strādājam bez formāli apstiprināta budžeta, jo grupu pārstāvju pavasara konferencē nebija kvoruma, lai to apstiprinātu, saņēmu iedrošinājumu tuvāk iepazīties ar Lietuvas AA pieredzi.

Pērnruden notikusī viņu Kalpošanas konference pirmoreiz bija gandrīz simtprocentīgi apmeklēta, jo tā tagad darbojas jaunā formātā. Katram reģionam Konferencē ir noteikts skaits balsu, neatkarīgi no tā, cik daudz tajā ir grupu. Proti, viņi ir raduši veidu, kā panākt, ka AA augstākajā lēmējinstitūcijā – Konferencē tiek pārstāvēts pārliecinošs vairākums grupu. Tas ir svarīgi, lai pilnīgāk ļautu izpausties Sadraudzības kopējai apziņai. Ir arī citas valstis, kurās nav tā saukto intergrupu jeb starpgrupu, kuras veido reģiona AA grupas, lai kopīgi risinātu ar savu darbību saistītos jautājumus (Baltkrievijā tāda ir tikai vienā reģionā).

Lietuvas Konferencē delegāti tagad ir pa pieciem pārstāvjiem no septiņiem Lietuvas reģioniem, kā arī pilnvarotie, Pasaules un Eiropas kalpošanas delegāti un biroja pārstāvji. Darbojoties četrās komitejās, Konference izstrādāja rekomendācijas Dienestam un pilnvarotajiem. Šogad pavasarī oficiāli reģistrēta Lietuvas AA kalpošanas pilnvaroto padome (Board of Trustees), lai ievērotu legālas darbības nepieciešamību un savienotu to ar Trešās Tradīcijas pamatprincipiem, kā arī anonimitātes ievērošanu.

Domāju, ka arī mums ir jāapsver pārreģistrācija pēc tam, kad būsim atraduši AA darbībā ieinteresētus nealkoholiķus, lai mūsu vadītājiem nav jālauž viņu anonimitāte. Saņēmu arī uzaicinājumu tuvāk iepazīties ar AA kalpošanas struktūras pieredzi Lietuvā un, domāju, ka tas noteikti būtu jāizmanto. Šādā pieredzes apmaiņā varētu iesaistīties arī mūsu kalpotāji, kuri neprot angļu valodu un kuriem Lietuvas robeža ir tuvāk, nekā rīdziniekiem.

Starp citu, lietuvieši neslēpa, ka arī pie viņiem ne viss iet gludi, jo bez Konferences lēmuma pilnvarotie pārcēluši AA biroju no Viļņas uz mazpilsētu Birštonas.

Mūs stiprina arī dalīšanās negatīvā pieredzē

Frankfurtē delegāti bija sadalīti pa trim komitejām un trim darba grupām. Pirms sanāksmes izjutu neapmierinātību, ka neesmu uzaicināts strādāt tur, kur esmu iekrājis zināmu pieredzi. Arī kalpošanā man ir iespēja mācīties paļauties uz Dieva gribu un “ēst pazemības smilšu kūku”. Izrādās, ka šādā veidā – dziļāk iepazīstot jautājumus, ar kuriem līdz šim neesmu saskāries – varu rast jaunu skatupunktu, lai labāk uztvertu kopskatu, un – plašāk ieraudzītu AA kalpošanas darba kontekstu. Tas atvieglo saprašanos ar citiem kalpotājiem un palīdz lēmumu pieņemšanā, ja esmu no iekšpuses iepazinis vairākus kalpošanas darba virzienus un aspektus.

Tātad sanāksmes darbs noritēja trijās pastāvīgajās komitejās un trīs darba grupās, kuru tematika bija noteikta jau iepriekšējā sanāksmē, 2007. gadā. Katrai darba grupai un komitejai ir sekretārs, kurš neiesaistās apspriedē, bet tikai konsultē tās vadītāju. Komitejā, kurā darbojos[3], konstatējām, ka konferenču starplaikos nekāda sadarbība starp delegātiem nenotiek, tādēļ sanāksmei rekomendējām (un EIB to operatīvi paveica) izveidot speciālu e-pasta vēstuļu saraksti, lai savstarpēji sazinātos un operatīvi noskaidrotu citu valstu pieredzi, kuru pēc tam apkopot visbiežāk uzdoto jautājumu un atbilžu katalogā.

                       Šādu vai līdzīgu e‑pasta sarakstes meilinglisti nenāktu par ļaunu izveidot arī Latvijā, jo Vispārējās kalpošanas pārstāvji tradicionāli darbojas ilgāk nekā tikai vienā Konferencē. Pirms Konferences nenāktu par ļaunu visiem delegātiem uz to norādītajām e-pasta adresēm izsūtīt arī atgādinājumus par pārstāvja ievēlēšanu un atbildību, kā arī Konferences darba kārtību.

Starp citu, varbūt arī mūsu Kalpošanas Konferencē noturēt speciālu jautājumu un atbilžu sesiju (ar to varētu aizvietot neko neizsakošo darba kārtības punktu “Dažādi”)?

Tāpat kā viens alkoholiķis dalās pieredzē ar otru, mūsu Sadraudzību stiprina ne vien pozitīva, bet arī negatīva dažādu valstu pieredze. Tas, kādā veidā alkoholiķim “ir parādīts ceļš uz skaidrību (..) iedvesmo AA biedrus visā pasaulē”[4], un – tiem alkoholiķiem, kuri joprojām cieš – dod cerību uz jaunu dzīvi. “Šo ciešanu un atveseļošanās mantojumu alkoholiķi viegli nodod viens otram.”[5]

Holandieši nonākuši grūtā situācijā, jo viņu dienesta vadība atsevišķā kontā bija “noslēpusi” kādu lielu ziedojumu (starp citu, atcerējos, kā arī mēs savulaik diskutējām par to, vai mums nav vajadzīgs vēl viens konts). Runa, cik sapratu, ir par 150 tūkstošiem eiro. Kad tas atklājās, viņi nonākuši dilemmas priekšā, ko tagad ar šo naudu darīt. Kaut arī ziedojums esot likumīgs, un AA to drīkstējis pieņemt, vadītāji, kuri nebija par tā ienākšanu informējuši Konferenci, atstāja savus amatus.

Eiropas sanāksmē izskanēja izbrīns, kāpēc šī nauda nav pārskaitīta uz Ņujorku… Pēc tam – jautājums, kāpēc gan to nevarētu pārskaitīt EIB uz Jorku… Tad holandiešiem tika ieteikts sapulcināt lielu grupu apziņas sapulci, kur šo jautājumu pārrunāt. Jaunizveidotajā ESM maillistē holandiešu delegāte Trūdija gan pēc pāris nedēļām sūkstījās par to, ka neviens pie viņiem īsti neizrāda interesi par šādas sapulces organizēšanu…

Numeroloģija un Trešā kalpošanas Koncepcija

 

Man palicis atmiņā, kā kāds delegāts stāstīja par AA biedru, kurš reiz izsaucies: “Sākumā jūs mums ieteicāt Divpadsmit Soļus. Pēc tam aicinājāt mūs pievērst vairāk uzmanības Divpadsmit Tradīcijām. Tagad jūs sākat runāt par Divpadsmit Koncepcijām! Vai te būs vēl kādi Divpadsmit!?…” Pie pusdienu galda pārrunāju šo gadījumu ar Monvīdu. Sapratu, ka nevajag aizrauties ar skaitīšanu, cik Apsolījumu ir Lielajā Grāmatā un pieķerties domai, ka katrs no tiem atbilstot kādam no Soļiem…

Pieredze liecina, ka AA kalpošanas Divpadsmit Koncepcijas* (skat. Lielās Grāmatas beigās!) palīdz organizēt kalpošanas darbu. Eiropas sanāksmē strādāju darba grupā par Trešo Koncepciju, kura runā par “Lēmuma pieņemšanas Tiesību” piešķiršanu katram kalpošanas struktūras elementam – vai tā būtu, piemēram, kalpošanas Konference vai tās delegāts. Tas gan ir tikai viens no tās aspektiem, jo svarīgi arī, lai, piemēram, Dienestā un Birojā būtu skaidri aprakstīti kalpošanas darba pienākumi. Tas palīdz novērst nesaprašanos ar grupām un definēt attiecības ar Vispārējo kalpošanas konferenci (VKK), jo visos svarīgos lēmumos, kuri skar AA Sadraudzību kopumā, ir jāsaņem Konferences atbalsts. Kā jau minēju, Lietuvā nesagaidot šādu akceptu, AA biroja telpas pārceltas uz kādu mazpilsētu, bet ārpus Holandes AA budžeta palicis liels ziedojums.

Trešā Koncepcija dod mūsu kalpošanas vadītājiem nepieciešamo patstāvību un darbošanās brīvību, taču ir svarīgi runāt par to, ka šīs tiesības nedrīkst izmantot pretrunā Tradīcijām. Otrās Tradīcijas kontekstā (“Katra grupa ir patstāvīga”, taču situācijās, kas var iespaidot “citas grupas vai visu AA kopumā,– mūsu kopējā labklājība ir augstāk par visu”****) mūsu vadītāji un grupu pārstāvji ir ar uzticību apveltīti kalpotāji. Viņi ir uzticami, jo grupas viņiem ir uzticējušās, tātad deleģējušas visas pilnvaras ne vien kā grupas, bet – Vispārējās kalpošanas – pārstāvim. Piedaloties Kalpošanas (nevis grupu pārstāvju) Konferencē kā “uzticami kalpotāji” viņi var justies daudz drošāk, lai pieņemtu lēmumus uz vietas, vadoties pēc savas sirdsapziņas un grupas apziņas, kā tā var izpausties Konferencē.

Kādēļ to ir tik svarīgi atcerēties tad, kad grupa sūta savu delegātu uz Konferenci? Vai, piemēram, Jelgavas grupai būtu jāinstruē savu delegātu, kā balsot Konferencē, ja, piemēram, tiktu piedāvāts pārcelt AA biroju no Rīgas uz Jelgavu? Vai citā jautājumā, kas skar citas grupas vai AA kopumā?

Grupa pilnvaro delegātu, realizējot augstākās pilnvaras un, nav šaubu, ka grupai ir tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem attiecībā uz delegāta instruēšanu. Tomēr – vai “instruēts” delegāts, kurš balsošanā Konferences laikā nav spējīgs rīkoties tā, kā viņam liek viņa sirdsapziņa, ir “ar uzticību apveltīts kalpotājs”, vai tikai izpildītājs, izsūtāmais?..

Konferences delegāti būdami atbildīgi “spēj rīkoties, jūtot, ka viņiem uzticas”, – teikts augšminētās darba grupas noslēguma ziņojumā Eiropas sanāksmei. Ne velti Trešajā Koncepcijā teikts, ka Delegāti vispirmām kārtām ir Vispārējās kalpošanas pārstāvji (VKP) un tikai otrām kārtām pārstāv savus attiecīgos reģionus. Tādēļ pieņemot galīgo lēmumu Konferencē viņiem jāpiešķir tiesības balsot pēc labākās sirdsapziņas – tā, kā to tajā brīdī viņiem saka priekšā viņu [veselais] saprāts.

Kad man ir bijis tas gods būt par VKP, manī ir bijusi vēlme dzirdēt grupas biedru viedokli, bet lēmumu Konferencē esmu pieņēmis patstāvīgi, vadoties pēc savas sirdsapziņas un tās informācijas, ko esmu saņēmis. Tādēļ, manuprāt, ir tik svarīgi, lai delegātiem Konferencē lēmuma pieņemšanai rakstiski būtu pieejama pēc iespējas visa viņiem nepieciešamā informācija. Tas vēlāk atvieglo arī atskaitīšanos grupai par Konferencē lemto.

Svarīgāki ir principi,

bet neaizmirsīsim arī par personībāmJ

Frankfurtē pārliecinājos, cik svarīga nozīme produktīvai kalpošanas sapulču norisei ir tās vadītājam jeb moderatoram. Vadītājs seko reglamentam, lai visi jautājumi tiktu izskatīti un tiktu ievērota iepriekš nospraustā darba kārtība. Manuprāt, AA attīstībai dažādos posmos svarīgi ir atrast uzticamus kalpotājus, kuri atšķirtos, nevis līdzinātos viens otram. Taču svarīgi ievērot, ka sapulci nevada tas, ko sapulcēs mēdzam dēvēt par grupas sekretāru – to dara kāds no mūsu vidus – moderators jeb runātājs (chairman).

Man bija jāaizbrauc uz šādu sanāksmi Eiropā, lai man beidzot pielektu, kāpēc visos līmeņos amatpersonas mums kalpo (nevis mūs apkalpoJ). Saskaņā ar Trešo AA kalpošanas Koncepciju par “Tiesībām pieņemt lēmumus” grupas kasieris patstāvīgi pieņem lēmumu par to, kādu kafijas marku iegādāties. Tāpat arī Saietu darba grupas vadītājs patstāvīgi pieņem lēmumu, kādu papīru izvēlēties, lai nodrukātu dalībnieku kartes. Taču kasieris vai Saietu organizators nevada apspriedi, kurā tiek vērtēts, cik lietderīgi viņš ir rīkojies ar līdzekļiem.

Tādēļ no to šīs konferences delegātu vidus, kuri kalpošanas termiņš ir beidzies, ievēl vadītāju (moderatoru) nākamajai konferencei. Šis cilvēks kopā ar komiteju vadītājiem izveido konferences darba plānu saskaņā ar iepriekš apstiprināto konferences un darba grupu tematiku. Visu organizē birojs un sekretariāts.

Protams, mūsu vadītāji ir tikai uzticami kalpotāji un viņi nevalda, taču arī mēs viņiem nepavēlam. Mēs tikai prasām atskaiti par to, kā kalpotāji tērē mūsu naudu un vērtējam, vai tā tiek pārdomāti tērēta, lai palīdzētu grupai īstenot tās galveno mērķi. Nez vai tas ir loģiski, ka šo atskaitīšu uzklausīšanas, vērtēšanas un rekomendāciju apstiprināšanas procesu vada tas pats cilvēks, kurš tiek vērtēts.

Atmosfēra ir mīloša, ja paļaujamies uz grupas apziņu

 

AA balstās uz to, ka daloties atveseļošanās pieredzē, spēkā un cerībās alkoholiķis palīdz alkoholiķim, un tas izpaužas arī pārrobežu sadarbībā. Un runa nav tikai par to, ka gandrīz ikviens no mums globalizācijas apstākļos var nonākt svešā valstī. Neviens no mums nezin tik daudz, cik viss AA kopums, un šādās sanāksmēs izpaužas tas, ko mēs saucam par grupas apziņu.

Dieva klātbūtni īpaši spilgti, protams, izjutu vienīgās AA dalīšanās (sharing) sapulces laikā. Ikvienam no klātesošajiem kāds Augstāks Spēks bija palīdzējis tikt skaidrā. Un šie uzticamie kalpotāji izjūt atbildību par savu tagadējo rīcību, atbildību par rezultātu atstājot Dieva ziņā un izturoties pret sevi ar maigumu un humoru, kas izpaužas patiesā sirsnībā un priekā. Mani ļoti iespaidoja tas, kā sanāksmē klātesošie izpauda šīs savas jūtas – gan tiekoties, gan atvadoties, gan īsos uzmundrinājumos, gan apsveicot ar ievēlēšanu kādā amatā vai labi paveiktu darbu. Nemaz nerunājot par godīgumu un atklātību daloties ar citiem.

Kad redzu (nevis tikai dzirdu atskanam formālus vārdus par..) to, cik liela ir brāļa vai māsas pateicība, mani pārņem neaprakstāms saviļņojums, un tās ir sajūtas, kuras paliek atmiņā uz ļoti ilgu laiku. Pārdomājot Frankfurtē piedzīvoto, kādā vakarā pārskaitīju galvā gandrīz ikvienu no tur satiktā pussimta mūsējo un gandrīz nevienu nebiju aizmirsis, gandrīz visiem atcerējos ne vien vārdus, bet pat acu krāsu, un gandrīz ar katru no viņiem man saistās siltas jūtas. Spēks, kas ir šādās sanāksmēs, neatspoguļojas ne ziņojumos, ne fotogrāfijās – tas paliek sirdīs un rada piederības sajūtas brīnumu. Jutu, ka iederos šajā sabiedrībā kā nekur citur un tieku pieņemts. Atbalsts, ko saņēmu sanāksmes laikā, man bija ļoti svarīgs, lai neapjuktu neierastajā vidē un nepazaudētos bagātīgajā sajūtu jūklī.

Esmu pateicīgs ESM otrā termiņa delegātam Monvīdam par iejūtību, izturību un uzticību AA principiem, arī sadzīvē. Zinu, ka esmu lielisks ceļabiedrs, taču ne jau kurš katrs cilvēks spētu kopā ar mani pavadīt veselu nedēļas nogali.

Paldies arī Jums par uzmanību!

Pielikums Nr. 1

No to divu komiteju/grupu sanāksmēm, kurās Latvijas pārstāvjiem nebija iespēja piedalīties, gribētu izcelt divas rekomendācijas:

1.      No darba grupas par Divpadsmito Koncepciju ziņojuma.
Grupām jābūt labi informētām par viņu valstu Sadraudzību finansēm. Ja tās būs lietas kursā par to, kā tiek tērēti līdzekļi, tās daudz labprātīgāk veiks ziedojumus.
Pašlaik grupas informāciju saņem konferencēs jeb grupu pārstāvju sapulcēs un atsevišķos gadījumos apmeklējot arī dienesta sanāksmes. Nav zināms, vai grupu pārstāvji informē grupas par AA finanšu izlietojumu. No personiskās pieredzes zinu, ka interese par naudas tērēšanu parādās tad, kad tās sāk trūkt. Nu arī AA ir tas brīdis, kad šī interese varētu būt pozitīvs “garainis, kas veicina vārīšanos”.
Piemēram, ikvienam būtu svarīgi saprast, ka tāpat kā grupās nauda tiek tērēta īrei, Sadraudzības birojam ir īres un komunālo pakalpojumu izmaksas. Ja mēs neuzturētu AA telefonu, mājas lapu, e‑pasta adreses un drukātos materiālus, kā jaunatnācēji uzzinātu par sapulcēm?
Domāju, ka būtu vērts apskatīties, cik lielu daļu no kopējām biroja izmaksām veido ‘Vīnogas’ drukāšana un izsūtīšana grupām pa pastu – vidēji ap 300 latiem gadā (neskaitot netiešās izmaksas – elektrība, toneris kopētājam, datorsistēmas uzturēšana un tml.). Kaut arī varbūt vajadzētu to uztvert nopietnāk, mani uzjautrināja, kad dzirdēju, ka grupās ziedošanu Sadraudzības kopējām vajadzībām sauc par ziedošanu ‘Vīnogai’, kurā ziedojumu saraksts tiek publicēts.

Pieņemot lēmumu par taupīšanu nevajadzētu aizmirst par saikni ar grupām, kuru pārstāvji neapmeklē Kalpošanas konferences. Jā, pašlaik esam situācijā, kad ikviens, kurš bez maksas vēlas saņemt ‘Vīnogu’, var pieteikt, ka ir nodibinājis grupu un gadiem ilgi neko neziedojot var turpināt saņemt atbalstu no citām grupām. Sevišķi grupas darbības sākuma periodā šāds atbalsts no centra ir pat ļoti nepieciešams. Grupas pašas nosaka, cik ilgi tās atrodas sākotnējās attīstības stadijā, un kad var sākt pašas atbalstīt citas grupas, kā arī segt izdevumus par tiem materiāliem, kurus saņēmušas uz pēcmaksu.

2.      No komitejas Par sadarbību ar citām valstīm ziņojuma.
Ieslodzījuma vietas, kurās notiek AA sapulces, ir vairumā Eiropas valstu (tas tiek uztverts kā daļa no AA publiskās informācijas komitejas darba). Polijā neesot neviena cietuma, kurā nenotiktu AA sapulces. Polija varētu būt viena no valstīm, kuras pieredze šajā ziņā mums varētu lieti noderēt. Vienam no poļiem, kurš piedalījās Eiropas sanāksmē, ieminējos, ka arī viņš varētu par saviem līdzekļiem atbraukt uz mūsu AA nometni, līdzīgi kā tas notika šovasar, kad mūs apciemoja Jaceks H. Viņa ceļa izdevumus sedza Polijas AA Sadraudzība un tā tas varētu būt arī nākamgad. Tiklab tas varētu būt kāds cits, kuru mēs vēlētos dzirdēt kā runātāju (spīkeri).
Manuprāt, būtu svarīgi rast iespēju plašāk “izmantot” pie mums atbraukušos ciemiņus, lai iepazītos ar viņu kalpošanas pieredzi, sarīkojot kādu īpašu darba grupu par to šī darba virzienu, kurš mūs visvairāk pašlaik varētu interesēt. Iespējams, ir pienācis laiks, kad mums būtu jāatsāk sadarbība ar cietumiem.

Pielikums Nr. 2

‘Vīnogai’

Vienotība kā mūsu drošākais aizstāvis

Var jau būt, ka ir cilvēki, kuri gudrību, kura man nepieciešama, lai spētu atšķirt “vienu no otra”, gūst TIKAI caur lūgšanām. Var būt, ka ir arī tādi, kuriem pietiek tikai ar sapulču un tusiņu apmeklēšanu vien. Man nepietika. Var būt, ka ir cilvēki, kuriem pietiek ar to, ka viņi atveseļojas, bet neiesaistās kalpošanā. Man nepietiek – lai izjustu piederību, man jākalpo.

Var jau būt, ka ir cilvēki, kuriem pietiek ar atveseļošanos un kalpošanu. Man nepietiek arī ar to. Man nepieciešama vienotības sajūta. Tieši sajūta, jo nepieciešamību pēc vienotības es sapratu ar prātu, bet negribēju ilgi pieņemt.

                Patiesa vienotības apzināšanās man atnāca tieši Frankfurtē. Tikai pēc tam, kad sāku domāt par to, par ko biju nobalsojis (temats nākamajai Eiropas Kalpošanas sanāksmei – “Unity as our Safeguard” (brīvā tulkojumā – “Vienotība mūs sargā”)). Vienotība bija tas, uz ko es līdz šim biju paļāvies, un, tā arī dzīvoju šos gadus. Manuprāt, Latvijai ļoti aktuālais temats. Tāds temats, caur kura prizmu, mēs varam labāk iepazīt, izprast viens otru, saprasties un mācīties caur pieņemšanu un, kas pats galvenais – pārdzīvojot, piedzīvojot, nevis domājot vien par to, kā izdzīvot, paliekot sausā, bet arī – un vispirms par to, lai – garīgi augtu.

Lai turpinātos mūsu garīgā izaugsme, kura ir nesaraujami un cieši saistīta ar mūsu skaidrību. Garīgā izaugsme ir skaidrības rezultāts. Un otrādi – vienai bez otras tām priekš manis nav īpašas jēgas. Skaidrība mums tiek dāvināta, ja vien apņemamies būt godīgi un atbildīgi viens otra priekšā. Par garīgās izaugsmes nepārtrauktību – jāparūpējas pašiem. Jāpārstāj barot savu atkarību un jāpabaro pašam sevi, mēģinot skatīties uz to, kas man ir veselīgi. Lūgt piedošanu un piedot. Vairot ticību tur, kur ir šaubas. Tā vietā, lai turpinātu lietot vecos neveselīgās domāšanas (izolēšanās, meklējumu garīguma) modeļus, man mierīgu prātu jāapdomā, kā es sevi varu iepriecināt veselīgā veidā un vēlēties izdarīt pareizo izvēli. To ir daudz vieglāk, kad padalos ar sponsoru – patiesībā – tieši viņš ar mani padalījās, ka šādi mēģinot sevi apbalvot un reizē garīgi augt.

                Vienotības sajūta ar visas pasaules alkoholiķiem, kuru izjutu Frankfurtē, man ir ļoti svarīga. Tā radikāli mainījusi manu attieksmi pašam pret sevi šajā Sadraudzībā, kur tik tiešām tagad izjūtu sevi kā vienota veseluma mazu, bet neatņemamu sastāv–daļiņu. Te palīdz anonimitāte, kas “apmierina manu vajadzību būt man ļoti svarīga veseluma neatņemamai sastāvdaļai (Ikdienas pārdomas, 29.11.)”. Vienpadsmitā Tradīcija man atgādina, ka Anonīmajos Alkoholiķos nav vietas personiskajām ambīcijām. Katra AA biedra pienākums ir aktīvi aizstāvēt Sadraudzības intereses.

Sadraudzībā,

Raimonds L., pirmā termiņa Eiropas Kalpošanas Sanāksmes delegāts

#?-:nbsp;